Afektīvi traucējumi ir visbiežāk sastopamās psihiskās slimības, un tās bieži ir kopā ar citiem psihiskiem traucējumiem (trauksmi, narkomāniju vai personības patoloģijām).

Tā kā depresijas periodos ir pašnāvības risks, afektīvi traucējumi tiek klasificēti kā dzīvības pamatapdraudējums. Bieži tie arī rada lielu ietekmi uz pacientu psihosociālo integrēšanos, kā arī rada lielu slodzi viņu radiniekiem. Pašlaik visā pasaulē unipolāra depresija kā vienīgā anomālija pēc DALY (pēc invaliditātes koriģētās dzīves gadu skaita) skalas tiek klasificēta kā galvenais “veselīgas dzīves gadu” zaudēšanas iemesls. Eiropā afektīvie traucējumi rada 7 % no kopējās ar slimību saistītās slodzes.

Antidepresantu terapijas akūtā fāze, kuras nolūks ir panākt pilnīgu remisiju, tieši pāriet balstterapijas fāzē. Gandrīz visu mūsdienās tirdzniecībā pieejamo antidepresantu darbības mehānisma pamatā ir 1960. gados formulētā hipotēze, ka depresija ir saistīta ar monoamīnu deficītu. Saskaņā ar šo hipotēzi antidepresanti smadzenēs novērš postulēto serotonīna un norepinefrīna deficītu un ar receptoru lejupregulēšanas starpniecību uzlabo noskaņojumu. Antidepresantu efektivitāte ir 60–70 %, t. i., uz sākotnējo farmakoterapiju nereaģē aptuveni trešdaļa pacientu. Tādēļ šādos gadījumos jāpāriet uz cita līdzekļa lietošanu vai jāsāk īstenot papildpasākumus.¹

¹ Fleischhacker & Hinterhuber. Textbook of Psychiatry. Springer Vienna New York 2012, 154-177.