• A Asins recēšana un asinsrites traucējumi

    Asins recēšanas, asinsrites traucējumu un trombozes profilakse.

    Pacientiem, kam jau ir bijušas ar asinsvadu aizsprostošanos saistītas patoloģijas, piemēram, miokarda infarkts vai insults, vai veiktas asinsvadu operācijas, piemēram, šuntēšana, ir augsts asinsvadu patoloģiju atkārtošanās risks.1 Pašlaik profilakses un ārstēšanas iespējas ir pilnveidotas.2 Sekundāras kardiovaskulāras slimības profilaksei papildus dzīvesveida maiņai pieejamas pacientiem individuāli pielāgojamas farmakoterapijas metodes, jo iespējams izvēlēties dažādus līdzekļus, piemēram, trombocītu agregācijas inhibitorus un antikoagulantus.

    Venoza trombembolija rodas būtiskai daļai pacientu, kuriem ir tipiski riska faktori, piemēram, pēc ķirurģiskām operācijām vai traumām. Šādos specifiskos, ar lielu risku saistītos apstākļos vēnu trombozes, plaušu embolijas un tās izraisītas nāves risku var mazināt antikoagulanti, īpaši mazmolekulārā heparīna formas.3

     

    1 Antithrombotic Trialists’ (ATT) Collaboration et al. Aspirin in the primary and secondary prevention of vascular disease: collaborative meta-analysis of individual participant data from randomised trials. Lancet, 2009, 373: 1849-1860.

    2 Secondary prevention of cardiovascular disease with acetylsalicylic acid: a gap between guideline and practice. Der Arzneimittelbrief, 2013, 47: 13-14.

    3 Prabinger I. et al. Guidelines for venous thromboembolism prophylaxis in Austria. Wiener Klinische Wochenschrift, 2007, 119: 739-746.

    Mūsu produkti

  • B Bipolārie traucējumi

    Tipiska bipolāro traucējumu klīniskā aina ir depresijas fāzes un mānijas epizožu mija.

    Depresijas fāzei ir raksturīgs slikts noskaņojums, apātija, miega traucējumi un koncentrēšanās spējas trūkums, bet klasiskie mānijas simptomi ir eiforija, pārmērīga pašpārliecība un hiperaktivitāte.

    Smagi 1. tipa bipolārie traucējumi ar pilnu mānijas un depresijas ainu ir 0,5–2 % Austrijas iedzīvotāju, un vēl 5–10 % iedzīvotāju cieš no 2. tipa bipolāriem traucējumiem, kam raksturīga hipomānija un depresija. Slimības sākšanos un gaitu var ietekmēt ģenētiska nosliece, bioloģiski un psihosociāli rādītāji, kā arī noteikti dzīvesveida ieradumi. No neiropsiholoģijas viedokļa mānijas un depresijas gadījumā dažādās, kā arī viena veida nervu šūnās ir novērojamas nervu impulsu pārvades mediatoru serotonīna, dopamīna, noradrenalīna un GASS metabolisma pārmaiņas.

    Sekmīgai ārstēšanai terapija jāpielāgo konkrētā pacienta slimības gaitai. Pirmās līnijas līdzekļi akūtas maniakālās fāzes ārstēšanai ir noskaņojuma stabilizētāji, piemēram, valproiskābe un litiju saturošās zāles, vai netipiskie antipsihotiskie līdzekļi, piemēram, risperidons, kvetiapīns un aripiprazols. Akūtai ārstēšanai depresijas fāzē ieteicams lietot antidepresantus kombinācijā ar noskaņojuma stabilizētājiem. Farmakoterapija jāpapildina ar īpašu psihoterapiju un psihologa sniegtu apmācību.1

     

    1 Simhandl C., DFP literature: Management of bipolar disorder, Österreichische Ärztezeitung, Issue No. 5/10.03.2013, pp. 26-35.

  • D Depresija

    Afektīvi traucējumi ir visbiežāk sastopamās psihiskās slimības, un tās bieži ir kopā ar citiem psihiskiem traucējumiem (trauksmi, narkomāniju vai personības patoloģijām).

    Tā kā depresijas periodos ir pašnāvības risks, afektīvi traucējumi tiek klasificēti kā dzīvības pamatapdraudējums. Bieži tie arī rada lielu ietekmi uz pacientu psihosociālo integrēšanos, kā arī rada lielu slodzi viņu radiniekiem. Pašlaik visā pasaulē unipolāra depresija kā vienīgā anomālija pēc DALY (pēc invaliditātes koriģētās dzīves gadu skaita) skalas tiek klasificēta kā galvenais “veselīgas dzīves gadu” zaudēšanas iemesls. Eiropā afektīvie traucējumi rada 7 % no kopējās ar slimību saistītās slodzes.

    Antidepresantu terapijas akūtā fāze, kuras nolūks ir panākt pilnīgu remisiju, tieši pāriet balstterapijas fāzē. Gandrīz visu mūsdienās tirdzniecībā pieejamo antidepresantu darbības mehānisma pamatā ir 1960. gados formulētā hipotēze, ka depresija ir saistīta ar monoamīnu deficītu. Saskaņā ar šo hipotēzi antidepresanti smadzenēs novērš postulēto serotonīna un norepinefrīna deficītu un ar receptoru lejupregulēšanas starpniecību uzlabo noskaņojumu. Antidepresantu efektivitāte ir 60–70 %, t. i., uz sākotnējo farmakoterapiju nereaģē aptuveni trešdaļa pacientu. Tādēļ šādos gadījumos jāpāriet uz cita līdzekļa lietošanu vai jāsāk īstenot papildpasākumus.1

     

    1 Fleischhacker & Hinterhuber. Textbook of Psychiatry. Springer Vienna New York 2012, 154-177.

  • E Epilepsija

    Epilepsija ir viena no visbiežākām neiroloģiskām patoloģijām un, vērtējot pēc sastopamības atkarībā no vecuma, ir novērojami divi tās maksimumi – pirmais bērnībā, un otrs – lielākā vecumā (trešdaļai pacientu epilepsija sākas pēc 60 gadu vecuma).

    Epilepsija ir tad, ja bijušas vismaz divas neprovocētas lēkmes vai ja pastiprināta epileptogenitāte var tikt uzskatīta par iespējamu pēc krampjiem, vērtējot pēc attiecīgiem EEG noteikšanas vai MRA rezultātiem. Aptuveni 65 % epilepsijas slimnieku ar pretepilepsijas zālēm iespējams noturīgi atbrīvot no lēkmēm, bet pārējiem 35 % slimnieku attīstās pret ārstēšanu rezistenta vai grūti ārstējama epilepsija. Līdztekus optimālai lēkmju kontrolei (ideālā gadījumā atbrīvošana no lēkmēm) galvenie terapijas mērķi ir labi panesamas farmakoterapijas izvēlēšanās, hronisku blakusparādību nepieļaušana, ārstam un pacientam ērta rīkošanās ar zālēm, labvēlīga ietekme uz blakusslimībām, kas bieži saistītas ar epilepsiju, un īpašu pacientu grupu vajadzību apmierināšana. Kopumā ārstēšanai jābūt pēc iespējas vairāk individualizētai un pielāgotai katra pacienta vajadzībām.1

     

    1 Baumgartner C & Pirker S. Update on the diagnosis and therapy of epilepsy. J Neurol Neurochir Psychiatr 2012, 13 (2): 64-80.

  • G Gastroprotekcijas medikamenti

    Protonu sūkņa inhibitori, piemēram, pantoprazols, omeprazols, nomāc kuņģa skābes sekrēciju, neatgriezeniski inhibējot protonu sūkni kuņģa vestibulārajās šūnās.

    Protonu sūkņa inhibitorus lieto situācijās, kad nepieciešams nomākt kuņģa skābes sekrēciju, piemēram, gastroezofageālā refluksa slimības gadījumā.1 Tas ir izplatīts stāvoklis Rietumu pasaules rūpnieciski attīstītajās valstīs. 10% iedzīvotāju katru dienu vai nedēļu cieš no refluksa simptomiem.

    Medikamenti var saasināt simptomus, ieskaitot kalcija antagonistus, nitrogrupas, teofilīnus (ar refluksa izraisītas astmas saasināšanos), antiholīnerģiskos līdzekļus, psihotropos līdzekļus, perorālos kontracepcijas līdzekļus, piparmētru eļļas saturošos preparātus un citus.

    Daudzi pētījumi liecina, ka efektīvas terapijas laikā refluksa simptomi dažu dienu laikā dramatiski samazinās. Tā kā skābes inhibīcija ar protonu sūkņa inhibitoriem ir augstāka nekā citās terapijas formās, primārā terapija jāveic ar protonu sūkņa inhibitoru, un terapijas rezultāts sniedz arī diagnostikas informāciju. Vairumā gadījumu ir nepieciešama ilgtermiņa terapijas koncepcija. Šajā kontekstā ilgstošu ārstēšanu parasti var veikt kā terapiju “pēc pieprasījuma” ar skābes sekrēcijas inhibitoriem. Šādas terapeitiskās koncepcijas efektivitāte ir labi pierādīta, it īpaši attiecībā uz protonu sūkņa inhibitoriem.2

     

    1 Sweetman SC (ed.), Martindale. The Complete Drug Reference: http://www.medicinescomplete.com/ (accessed: 11/20/2013).

    2 Koop et al. Gastroesophageal reflux disease-results of an evidence-based consensus conference of the German Society for Digestive and Metabolic Diseases. Z Gastroenterol 2005, 43: 163-164.

  • H Hipertensija un stenokardija

    Hipertensija tiek uzskatīta par galveno sirds un cerebrovaskulārās saslimstības un mirstības riska faktoru visā pasaulē.

    Tiek lēsts, ka 54% no visiem insulta gadījumiem un 47% no sirds išēmiskās slimības (nepietiekama asins plūsma sirdī) gadījumiem rodas paaugstināta asinsspiediena dēļ un tos varētu novērst ar atbilstošu ārstēšanu. Arteriālā hipertensija izraisa 13,5% priekšlaicīgu nāves gadījumu un 6% invaliditātes. Saskaņā ar epidemioloģiskajiem pētījumiem aptuveni ¼ pieaugušo visā pasaulē ir hipertensija. Sirds un asinsvadu risks palielinās, palielinoties asinsspiedienam, sistoliskais asinsspiediens vienmērīgi pieaug līdz aptuveni 80 gadu vecumam, savukārt diastoliskais asinsspiediens paaugstinās līdz 50 gadu vecumam un pēc tam pazeminās.1 Lai sasniegtu mērķa asinsspiedienu un terapeitiskos mērķus katram pacientam atsevišķi, pieejamas daudzas līdzekļu grupas ar dažādiem mērķiem.

    Stenokardija (spiediens krūtīs) ir galvenais koronāro artēriju slimības simptoms, kas ir hroniska iekaisuma procesa sekas kardiovaskulāro riska faktoru (piemēram, vīrieši, pārmērīga nikotīna lietošana, cukura diabēts, hipertensija, dislipidēmija) un ģimenes anamnēzes dēļ. Stabila stenokardija ir augstas pakāpes koronārās stenozes izpausme, un tā jānošķir no nestabilas stenokardijas un miokarda infarkta. Terapijas mērķis ir pamata slimības ārstēšana (vazoprotektīvā terapija) un simptomu mazināšana. Stenokardijas terapija sastāv no nitrātiem, beta blokatoriem vai ilgstošas darbības kalcija antagonistiem atsevišķi vai kopā.2

     

    1 Watschinger B et al. Classification, diagnosis, and therapy of arterial hypertension 2013: recommendations of the Austrian Society of Hypertensiology (ÖGH). J. for Hypertens. – Austrian J. Hypertens., 2013, 17: 99-108.

    2 Mügge A. Stable angina. Leading symptoms, diagnosis and therapy. Ars Medici, 2009, 12: 491-6.

  • I Infekcijas slimības

    Antibiotikas spēcīgi kavē baktēriju vielmaiņas procesus un tādējādi novērš baktēriju vairošanos vai izdzīvošanu.

    Antibiotikas gadu desmitiem tiek izmantotas infekcijas slimību un infekciju ārstēšanai un profilaksei. Antimikrobiālo līdzekļu lietošana ir ievērojami veicinājusi veselības uzlabošanos. Antibiotikas ir neaizstājamas mūsdienu medicīnā, un tādas procedūras kā transplantācijas, ķīmijterapija vēža ārstēšanai un ortopēdiskas operācijas nevarētu veikt bez to lietošanas. Tomēr to plašu izmantošanu pavada arī pieaugoša rezistentu mikroorganismu sastopamība. Visā Eiropā tiek mēģināts samazināt rezistences attīstību, piesardzīgi lietojot antibiotikas (t.i., rezistences novēršana, atbilstoši izvēloties aktīvās sastāvdaļas atkarībā no patogēna un darbības spektra, kā arī adekvātas devas ievadīšana pietiekamā daudzumā noteiktā laika periodā). Šobrīd notiek darbs pie tā, lai antibiotikas netiktu izmantotas vīrusa infekciju ārstēšanā un tiktu novērsta pārmērīga profilaktiska antibiotiku lietošana (piemēram, ķirurģiskās procedūrās), kā arī pacienti pareizi lietotu antibiotikas.1

     

    1 Federal Ministry of Health (ed.), Resistance Report Austria AURES 2018: https://www.ages.at/download/0/0/f1fed55f3f4bbce389ee6e9f8fd9bfe5ff1fcfb2/fileadmin/AGES2015/Themen/Arzneimittel_Medizinprodukte_Dateien/AURES/AURES_2018.pdf (accessed: 09.02.2021).

  • K Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas

    Termins “peptiska čūla” attiecas uz izteiktu kuņģa-zarnu trakta, parasti kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas, gļotādas defektu.

    Saistībā ar peptisko čūlu rašanos kritiski svarīga nozīme ir baktērijai Helicobacter pylori.1 Helicobacter pylori infekcijas izplatība būtiski atšķiras gan industrializētās, gan jaunattīstības valstīs, kā arī dažādos sabiedrības slāņos. Šī infekcija izraisa hroniski aktīvu gastrītu. Tā iespējamā komplikācija vai sekundāra slimība, izņemot citas slimības, ir kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimība.2 Ārstēšanas mērķis ir Helicobacter pylori iznīcināšana ar antibakteriālām vielām un skābes sekrēcijas neitralizēšana vai inhibēšana ar sekrēciju nomācošiem līdzekļiem, piemēram, famotidīnu vai sukralfātu.

    Citi peptisko čūlu iemesli ir gļotādas aizsargmehānisma traucējumi, zarnu satura atvilnis kuņģī vai kavēta kuņģa iztukšošanās, kā arī emocionāls stress, smēķēšana, alkoholisko dzērienu lietošana un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu vai kortikosteroīdu lietošana.1

    Daudzos pētījumos novērots, ka nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana atkarībā no devu lieluma izraisa kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu un palielina asiņošanas sastopamību. Kuņģa-zarnu trakta augšdaļas asiņošanas riska faktori ir vecums (lielāks par 60 vai 65 gadiem), vīriešu dzimums, kuņģa-zarnu trakta asiņošana vai kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla anamnēzē, perorālo antikoagulantu vai kortikosteroīdu lietošana. Prospektīvos randomizētos dubultmaskētos pētījumos novērots, ka šādas asiņošanas risku var būtiski samazināt protonsūkņa inhibitoru lietošana.2

     

    1 Sweetman SC (ed.), Martindale. The Complete Drug Reference: http://www.medicinescomplete.com/ (accessed: 11/20/2013).

    2 Fischbach et al: S3 guideline “Helicobacter pylori and gastroduodenal ulcer disease” of the German Society for Digestive and Metabolic Diseases (DGVS). Z Gastroenerol 2009, 47: 68-102.

  •   Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

    Bieži sastopama, bet neprecīzi definēta patoloģija, kas saistīta ar diskomforta sajūtu vai sāpēm vēderā, ir dispepsija. Dažos gadījumos simptomi var būt saistīti ar konkrētu slimību, piemēram, peptisku čūlu, gastroezofageālā atviļņa slimību, kuņģa vēzi, hronisku pankreatītu vai žultsakmeņiem, tomēr daudziem pacientiem sistēmiska slimība nav identificējama. Šādos gadījumos attiecīgo patoloģiju sauc par funkcionālu dispepsiju. Kā sākotnējie terapeitiskie pasākumi jāiesaka izvairīšanās no alkoholiskiem dzērieniem, kofeīna, smēķēšanas un ēdieniem, kas pastiprina simptomus, kā arī apēsto porciju samazināšana, lai veicinātu gremošanu, turklāt bieži tiek parakstītas kuņģa skābi nomācošas zāles, piemēram, antacīdie vai skābes sekrēciju nomācošie līdzekļi.1

    Gremošanas procesu traucējumi bieži izraisa arī meteorismu, kura dēļ kuņģa-zarnu traktā ir palielināts gāzu daudzums inertu, no sīkiem burbulīšiem veidotu putu formā. Tas apgrūtina vai pat padara pilnībā neiespējamu gāzu normālu uzsūkšanos caur zarnu sienām. Šādos gadījumos var izmantot, piemēram, aktīvās vielas simetikona speciālās virsmaktīvās īpašības, lai tūlīt pēc simetikona lietošanas putām līdzīgie burbulīši sadalītos un pēc tam gāze tiktu dabiski izvadīta.2

     

    1 Sweetman SC (ed.), Martindale. The Complete Drug Reference: http://www.medicinescomplete.com/ (accessed: 11/20/2013).

    2 SmPC Antiflat® chewable tablets Gerot Lannach, Date of information: June 2013.

    Mūsu produkti

  • L Labdabīga prostatas hiperplāzija (LPH)

    Labdabīga prostatas hiperplāzija (LPH) ir labdabīga progresējoša prostatas palielināšanās.

    Tā ir visbiežāk sastopamā prostatas slimība. Palielināta prostata ir katram otrajam 50–60 gadus vecam vīrietim un vairāk nekā 80 % par 80 gadiem vecāku vīriešu. Klīniskie simptomi ir prostatas palielināšanās, urīnpūšļa aizsprostošanās un simptomi urīnceļu lejasdaļā – kavēta urinēšana, ilgstoša urīnpūšļa iztukšošanās, urīna plūsmas vājināšanās, urīna plūsmas raustīšanās, urīna pilēšana pēc urinēšanas, urīnpūšļa nepilnīgas iztukšošanās un spiediena sajūta, kā arī bieža urinēšana visas dienas un nakts garumā, spēcīga urinēšanas vajadzība un urinēšanas vajadzības kontroles zudums. Šie traucējumi ļoti izteikti ietekmē dzīves kvalitāti.

    Iespējamās ārstēšanas metodes ir “piesardzīga nogaidīšana” (regulāra uzraudzība bez terapeitiskas intervences, kad simptomi ir viegli), kā arī ārstēšana ar augu izcelsmes zālēm, alfa blokatoriem vai 5-alfa reduktāzes inhibitoriem vai ķirurģiskas procedūras.1

    1 Haberfeld H., Summer Academy Pörtschach 2010 – The lectures of the 3rd session. ÖAZ, 2010, 64: 704-707.

  • M Migrēna

    Migrēna ir izplatīta, nepietiekami diagnosticēta, nepietiekami ārstēta, hroniska un atkārtota slimība, kas var būtiski ietekmēt skarto cilvēku dzīves kvalitāti.

    PVO globālā slimību sloga pētījumā migrēna šobrīd ieņem 7. vietu no 289 slimībām visā pasaulē. Migrēnas sastopamība starp pieaugušajiem ir no 10 līdz 15% un bērniem no 3 līdz 10%. Sievietes vecumā no 25 līdz 55 gadiem migrēna skar trīs reizes biežāk nekā vīriešus.1

    Neironu slimībai raksturīgas smagas, parasti vienpusējas pulsējošas-spēcīgas galvassāpes. Akūtas lēkmes bieži pavada apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, fotofobija, fonofobija un osmofobija.2 Patofizioloģiski neirogēns iekaisums attīstās kakla asinsvadu rajonā, ko izraisa trigeminovaskulārās sistēmas aktivizēšana.

    Migrēnas ārstēšanā tiek nošķirta akūtā terapija un migrēnas profilakse, katrā gadījumā lietojot medikamentozas un nemedikamentozas ārstēšanas metodes.1 Profilakses mērķis ir samazināt migrēnas dienu skaitu līdz 50%. Beta blokatori propranolols un metoprolols, kalcija antagonists flunarizīns un pretepilepsijas līdzekļi topiramāts un valproīnskābe šajā nolūkā tiek uzskatīti par pirmās izvēles preparātiem. Pat zemākās devās nekā sākotnējā indikācijā tie samazina garozas šūnu jutīgumu, veidojot “garozas kavējuma izplatību”.2

     

    1 Wöber C., DFP literature: diagnosis and therapy of migraine. CliniCum neuropsy, issue 02/2014, pp.30-36.

    2 German Society of Neurology, Guidelines for diagnosis and therapy in neurology. Headache and other pain: therapy of migraine. (Status: March, 2013)

    Mūsu produkti

  • O Opioīdu lietošanas traucējumi

    Psihiatrijā cilvēki ar atkarību procentuāli ir viena no lielākajām pacientu grupām.

    Cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar pastiprinātu vielu lietošanu, autoritāri ieteikumi mainīt vai atturēties no vielu lietošanas bieži nesasniedz ilgtspējīgas izmaiņas,1 jo pacients paliek tāds pats, proti, atkarīgs.2 Runājot par augsta riska narkotisko vielu lietošanu, Austrijā lielākās problēmas sagādā vairāku narkotiku (vairāku vielu grupu), tostarp opioīdu, lietošana. Pašlaik Austrijā ir no 31 000 līdz 37 000 cilvēku, kuri lieto augsta riska opioīdus, galvenokārt kombinācijā ar citām nelegālām narkotikām, alkoholu un psihofarmaceitiskiem līdzekļiem. 9300 līdz 14 800 šīs vielas galvenokārt injicē.3

    Aizstājterapija ir opioīdu atkarības ārstēšana un viena no abstinences ārstēšanas formām. Ārstēšanas mērķis ir atbrīvoties no simptomiem, panākt labu dzīves kvalitāti ģimenē, attiecībās un vecāku pienākumu izpildē, darba spējā un mācībās, nodrošinot panākumus izglītībā un karjerā, kā arī novērst komplikācijas un “samazināt risku”,2 ko pacients var panākt aizstājterapijas laikā ciešā sadarbībā ar ārstējošo ārstu ar pieejamajām aktīvajām vielām.

     

    1 Kurz M. Addiction – diagnosis and therapy. Psychopraxis, 2011, 5-6: 21-24.

    2 Haltmayer H. et al. Consensus statement “Substitution-assisted treatment of opioid addicts.” Addiction Medicine Forsch. Prax., 2009, 11: 281-297.

    3 Austrian Federal Institute of Public Health. Report on the drug situation 2020. Gesundheit Österreich GmbH Vienna, 2020. https://www.sozialministerium.at/Themen/Gesundheit/Drogen-und-Sucht/Suchtmittel-NPS-Drogenausgangsstoffe/Berichte-und-Statistiken/Berichte-zur-Drogensituation-in-%C3%96sterreich.html (accessed: 03.2021).

  • P Pārmērīgi aktīvs urīnpūslis

    Pārmērīgi aktīvs vai hiperaktīvs urīnpūslis (agrāk: kairināts urīnpūslis) ir funkcionāls urīnpūšļa darbības traucējums bez orgānu patoloģiskām atradnēm.
    Tas ir simptomu komplekss, kas būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti.

    Simptomi ietver urīna aiztures traucējumus, tūlītēju vēlēšanos urinēt, proti, pēkšņi un bez brīdinājuma rodas vajadzība urinēt ar urīna noplūdes risku, biežu urināciju (8 vai vairāk reizes 24 stundu laikā), nokturiju (urinēšana vienu vai vairākas reizes nakts miega laikā) un urīna nesaturēšanu (piespiedu urīna noplūde, kas saistīta ar tūlītēju vēlēšanos urinēt).1,2 Urīna nesaturēšanai var būt dažādi cēloņi, tostarp urīnpūšļa, urīnizvadkanāla, urīnpūšļa sfinktera, iegurņa pamatnes muskuļu, šo orgānu apgādājošo nervu vai palielinātas prostatas dziedzera darbības traucējumi vīriešiem.3 Pārmērīgi aktīvs urīnpūslis var būtiski ietekmēt seksuālo funkciju, miegu un garīgo veselību.1

    Lai gan sievietēm un vīriešiem hiperaktīva urīnpūšļa sastopamība ir līdzīga, pastāv dzimumu atšķirības saistībā ar atsevišķiem simptomiem un dzīves kvalitāti. Vīriešiem hiperaktīvs urīnpūslis bieži rodas kopā ar labdabīgu prostatas palielināšanos.1 Austrijā urīna nesaturēšana skar aptuveni 850 000 sieviešu un vīriešu (t.i., apmēram katru desmito iedzīvotāju). Sievietēm šis stāvoklis novērojams daudz biežāk.4 Sākot ar 60 gadu vecumu, gandrīz katram piektajam cilvēkam ir pārmērīgi aktīva urīnpūšļa simptomi.2 Ja uzvedības pasākumi, piemēram, urinēšana vai tualetes apmācība, nenodrošina pietiekamus terapeitiskus rezultātus, pirms invazīvās terapijas simptomātiskai ārstēšanai ir pieejami dažādi līdzekļi (piemēram, tā sauktie antimuskarīniskie līdzekļi vai beta receptoru agonisti).2

     

    1 Eapen RS & Radomski SB. Research and Reports in Urology 2016, 8: 71-76.

    2 Madersbacher S & Wolfesberger J. The overactive urinary bladder. J Urol Urogynaecol 2017, 24: 135-141.

    3 Austrian Society of Urology and Andrology. Patient information urinary incontinence. https://www.uro.at/patienten-informationen/patienten-ratgeber/47-harninkontinenz.html (accessed: August 27, 2019).

    4 Professional Association of Austrian Urologists. For women. Urinary incontinence. http://www.urologisch.at/harnverlust.php (accessed: August 27, 2019).

  • R Radiācijas aizsardzība

    Černobiļas kodolavārija ir izraisījusi strauju radiācijas izraisīta vairogdziedzera vēža pieaugumu bērniem un pusaudžiem stipri piesārņotajās Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas teritorijās.

    Cēlonis ir radioaktīvais jods, kas izdalās lielos daudzumos smagu reaktoru avāriju laikā. Pēc absorbcijas organismā tas tiek uzglabāts vairogdziedzerī, kur tas noved pie augsta vietējā starojuma iedarbības.

    Stabils jods kālija jodīda tabletēs īslaicīgi piesātina vairogdziedzeri ar jodu (“joda blokāde”). Tāpēc ieelpoto radioaktīvo jodu vairogdziedzeris vairs neuzsūc, bet organisms to ātri izdala. Tādā veidā var izvairīties no lielām vairogdziedzera starojuma devām un samazināt radiācijas izraisīta vairogdziedzera vēža biežumu līdz minimumam.1

     

    1 Federal Ministry of Health (ed.): https://www.sozialministerium.at/Themen/Gesundheit/Strahlenschutz/Kaliumiodid-Tabletten.html (accessed: 18.11.2013).

  • S Sāpes

    Sāpes var rasties akūti, t.i., ierobežotu laika periodu, vai hroniski, ilgākā laika posmā.

    Hroniskas sāpes ir viens no visbiežāk sastopamajiem simptomiem. Saskaņā ar “Austrijas sāpju alianses” datiem Austrijā vien 1,5 miljoni cilvēku cieš no sāpēm. Pusei šo pacientu darba dzīvē ir hroniskas sāpes, un 11% stāvokļa dēļ pat nespēj strādāt.1

    Sāpes tiek klasificētas ne tikai pēc to ilguma, bet arī pēc to rašanās mehānismiem tā sauktajās nociceptīvajās, neiropātiskajās, jauktajās un disfunkcionālajās sāpēs.2,3 Tādēļ medikamentozā sāpju terapijā jāzina sāpju veids, lai pacientam varētu individuāli pielāgot uz mehānismu orientētu sāpju terapiju.

    Nociceptīvās sāpes izraisa akūti audu bojājumi iekaisuma, deģeneratīvas un ļaundabīgas slimības vai akūtas traumas gadījumā. Atkarībā no lokalizācijas somatiskās sāpes (izraisa muskuļu un skeleta sistēmas, ādas, zemādas audu un gļotādas slimības) var atšķirt no viscerālajām sāpēm (tā sauktās “viscerālās sāpes”, kas ietekmē iekšējos orgānus, piemēram, kolikas). Nociceptīvās sāpes ietekmē sāpju receptori (nociceptori), un tām parasti ir konsekvents raksturs (piemēram, durošas, trulas vai nepārejošas). Neiropātiskas sāpes rodas pēc nervu sistēmas bojājuma vai slimības (bieži dēvētas par “nervu sāpēm”), un tās bieži raksturo kā dedzināšanu, tirpšanu, duršanu, šaustīšanos, izstarošanu, “elektrificēšanu”. Neiropātiskās sāpes ir pakļautas citam mehānismam nekā nociceptīvās sāpes, tādēļ tām nepieciešami dažādi pretsāpju līdzekļi. Jauktām sāpēm ir gan nociceptīvie, gan neiropātiskie komponenti.

    Šāda veida sāpes var būt dažādas intensitātes, sākot no vieglām līdz smagām, un tās var rasties dažādu slimību kontekstā (piemēram, audzēja slimības vai ļaundabīgas slimības). Tāpēc, it īpaši hroniskas sāpju terapijas kontekstā, pareizai pretsāpju līdzekļu izvēlei ir nepieciešama precīza sāpju mehānisma un intensitātes diagnostika.

     

    1 Rudolf Likar. Opioids in chronic pain. Ärztemagazin 11, 2017: 16- 19.

    2 Sabine Sator-Katzenschlager. Pain therapy update 2015. physician & practice volume 69, 2015: 89-94.

    3 Gabriele Grögl. Type of pain determines type of drug. Physicians Crown Pain17, 2017: 14-16.

  •   Seksuāli transmisīvās slimības

    Trihomoniāze ir visizplatītākā seksuāli transmisīvā slimība visā pasaulē, un visā pasaulē gadā ir 5 miljoni jaunu gadījumu.

    Īpaši skarti ir jaunieši – gan vīrieši, gan sievietes. Infekcija bieži ir asimptomātiska. Parasti vīriešiem un pusei sieviešu nav simptomu. Ja parādās simptomi, tie izpaužas kā nieze, dedzinoša sajūta urinēšanas laikā un izdalījumi ar saldu un nepatīkamu smaku. Ja infekcija netiek ārstēta, tā var izraisīt neauglību gan sievietēm, gan vīriešiem.1  Metronidazolu uzskata par pirmā numura medikamentu trihomoniāzes ārstēšanai. Partnera terapija ir stingri ieteicama, pat ja nav simptomu.2

    Vulvovaginālā kandidoze: maksts rauga kolonizācija ir atkarīga no glikozes piegādes makstī, kas dzimumsteroīdu ietekmē cikliski mainās. Tāpēc meiteņu hormonālās atpūtas fāzē un sievietēm pēc menopauzes ir reti sastopama maksts kolonizācija ar raugiem. Saslimstība ir no 10 līdz 20% veselām sievietēm, kas nav grūtnieces pirmsmenopauzes periodā; līdz 30% neārstētām grūtniecēm; 5 (līdz 10)% veselām sievietēm pēcmenopauzes periodā un vismaz 30% visām sievietēm ar imūndeficītu, kas nav grūtnieces. Apmēram 80% no atklātajām rauga sēnītēm ir Candida albicans. Kolonizācija parasti notiek caur pašas sievietes zarnu traktu vai partnera spermu, kuru arī var kolonizēt tas pats rauga celms. Akūtu maksts kandidozi var ārstēt lokāli vai sistēmiski.3

     

    1 Federal Office of Public Health, Switzerland: http://www.bag.admin.ch/themen/medizin/00682/00684/11693/index.html (accessed: 6.11.2013).

    2 Austrian Society of Gynaecology and Obstetrics (OEGGG): http://www.oeggg.at/fileadmin/user_upload/downloads/Leitlinien/Leitlinien_ESIDOG_Auswahl.pdf (accessed: 6.11.2013).

    3 AWMF guideline: https://www.awmf.org/uploads/tx_szleitlinien/015-072l_S2k_Vulvovaginalkandidose_2020-10_01.pdf (accessed: 6.11.2013).

  • T Trauksme un miega traucējumi

    Termins trankvilizatori (vieglie trankvilizatori) attiecas uz psihotropām zālēm, kas tiek lietotas pret trauksmes un spriedzes stāvokļiem (latīņu tranquillare nozīmē nomierināt).

    Šīs zāles tiek sauktas arī par anksiolītiskiem līdzekļiem (trauksmes mazinātājiem). Trankvilizatoru klīniskā iedarbība tiek definēta kā trauksmes atvieglošana, nomierināšana un emociju atslābināšana. Īstā “trankvilizatoru ēra” sākās līdz ar benzodiazepīnu parādīšanos – tie savu farmakoloģisko priekšrocību dēļ mūsdienu trankvilizatoru vidū ir pirmā vietā.

    Miega līdzekļi nav stingri definēta zāļu grupa, drīzāk par miega līdzekļiem sauc jebkuras zāles, kas palīdz iemigt. Starp visbiežāk parakstītiem miega līdzekļiem ir benzodiazepīni, jaunākie benzodiazepīnu receptoru agonisti un nebenzodiazepīnu grupas vielas, piemēram, zoldipēms.1

     

    1 Riederer & Laux. Fundamentals of neuro-psychopharmacology. SpringerViennaNewYork 2010, 362-374.

  • V Vitamīni un minerālvielas – deficīts un profilakse

    Cilvēka ķermenim ir nepieciešams piegādāt enerģiju, būtiskas barības vielas un citas vielas, kas veicina veselību.

    Enerģijas un barības vielu prasības katram cilvēkam atšķiras katru dienu atkarībā no daudzām endogēnām un eksogēnām ietekmēm. Nepietiekama vai nepareiza būtisko mikroelementu nodrošināšana ar pārtiku kļūst arvien lielāka problēma, bet ne Centrāleiropā. Strauji samazinās trūkstošu vielu gadījumu skaits. Tomēr šādus gadījumus var konstatēt atbilstošās riska grupās, piemēram, ātras augšanas periodā un grūtniecības laikā, dažādu slimību un vecuma ietekmē, vienveidīga uztura rezultātā vai ģenētisku vielmaiņas slimību ietekmē.1

    Kad bioķīmiskie darbības mehānismi bija noskaidroti, tika izprasta deficīta simptomu attīstība un tika identificēts vitamīnu daudzums, kas nepieciešams deficīta simptomu novēršanai. Šie atklājumi veido esošās uztura rekomendācijas. Tā kā tagad ir atzīts, ka dažiem vitamīniem ir preventīva iedarbība deģeneratīvo slimību (vēzis, sirds un asinsvadu slimības, demence utt.) attīstības kontekstā, daži vitamīni papildus ir ņemti vērā pašreizējās vitamīnu lietošanas rekomendācijās, kā rezultātā lietojamās devas ir lielākas nekā iepriekš.2

     

    1 Vitamins, trace elements and minerals. Georg Thieme Verlag, Stuttgart, 2002.

    2 Handbook of Vitamins. Urban & Fischer Verlag, Munich, 2008.

Vai jums ir kādi jautājumi?
Sazinieties ar mums.

Ja jums ir kādi jautājumi, aicinām sazināties ar mums.

+371 67887140
office@gl-pharma.lv
Vai jums ir kādi jautājumi?
Sazinieties ar mums.

Ja jums ir kādi jautājumi, aicinām sazināties ar mums.