Epilepsija ir viena no visbiežākām neiroloģiskām patoloģijām un, vērtējot pēc sastopamības atkarībā no vecuma, ir novērojami divi tās maksimumi – pirmais bērnībā, un otrs – lielākā vecumā (trešdaļai pacientu epilepsija sākas pēc 60 gadu vecuma).

Epilepsija ir tad, ja bijušas vismaz divas neprovocētas lēkmes vai ja pastiprināta epileptogenitāte var tikt uzskatīta par iespējamu pēc krampjiem, vērtējot pēc attiecīgiem EEG noteikšanas vai MRA rezultātiem. Aptuveni 65 % epilepsijas slimnieku ar pretepilepsijas zālēm iespējams noturīgi atbrīvot no lēkmēm, bet pārējiem 35 % slimnieku attīstās pret ārstēšanu rezistenta vai grūti ārstējama epilepsija. Līdztekus optimālai lēkmju kontrolei (ideālā gadījumā atbrīvošana no lēkmēm) galvenie terapijas mērķi ir labi panesamas farmakoterapijas izvēlēšanās, hronisku blakusparādību nepieļaušana, ārstam un pacientam ērta rīkošanās ar zālēm, labvēlīga ietekme uz blakusslimībām, kas bieži saistītas ar epilepsiju, un īpašu pacientu grupu vajadzību apmierināšana. Kopumā ārstēšanai jābūt pēc iespējas vairāk individualizētai un pielāgotai katra pacienta vajadzībām.¹

¹ Baumgartner C & Pirker S. Update on the diagnosis and therapy of epilepsy. J Neurol Neurochir Psychiatr 2012, 13 (2): 64-80.