Tipiska bipolāro traucējumu klīniskā aina ir depresijas fāzes un mānijas epizožu mija.

Depresijas fāzei ir raksturīgs slikts noskaņojums, apātija, miega traucējumi un koncentrēšanās spējas trūkums, bet klasiskie mānijas simptomi ir eiforija, pārmērīga pašpārliecība un hiperaktivitāte.

Smagi 1. tipa bipolārie traucējumi ar pilnu mānijas un depresijas ainu ir 0,5–2 % Austrijas iedzīvotāju, un vēl 5–10 % iedzīvotāju cieš no 2. tipa bipolāriem traucējumiem, kam raksturīga hipomānija un depresija. Slimības sākšanos un gaitu var ietekmēt ģenētiska nosliece, bioloģiski un psihosociāli rādītāji, kā arī noteikti dzīvesveida ieradumi. No neiropsiholoģijas viedokļa mānijas un depresijas gadījumā dažādās, kā arī viena veida nervu šūnās ir novērojamas nervu impulsu pārvades mediatoru serotonīna, dopamīna, noradrenalīna un GASS metabolisma pārmaiņas.

Sekmīgai ārstēšanai terapija jāpielāgo konkrētā pacienta slimības gaitai. Pirmās līnijas līdzekļi akūtas maniakālās fāzes ārstēšanai ir noskaņojuma stabilizētāji, piemēram, valproiskābe un litiju saturošās zāles, vai netipiskie antipsihotiskie līdzekļi, piemēram, risperidons, kvetiapīns un aripiprazols. Akūtai ārstēšanai depresijas fāzē ieteicams lietot antidepresantus kombinācijā ar noskaņojuma stabilizētājiem. Farmakoterapija jāpapildina ar īpašu psihoterapiju un psihologa sniegtu apmācību.¹

¹ Simhandl C., DFP literature: Management of bipolar disorder, Österreichische Ärztezeitung, Issue No. 5/10.03.2013, pp. 26-35.