Hipertensija tiek uzskatīta par galveno sirds un cerebrovaskulārās saslimstības un mirstības riska faktoru visā pasaulē.

Tiek lēsts, ka 54% no visiem insulta gadījumiem un 47% no sirds išēmiskās slimības (nepietiekama asins plūsma sirdī) gadījumiem rodas paaugstināta asinsspiediena dēļ un tos varētu novērst ar atbilstošu ārstēšanu. Arteriālā hipertensija izraisa 13,5% priekšlaicīgu nāves gadījumu un 6% invaliditātes. Saskaņā ar epidemioloģiskajiem pētījumiem aptuveni ¼ pieaugušo visā pasaulē ir hipertensija. Sirds un asinsvadu risks palielinās, palielinoties asinsspiedienam, sistoliskais asinsspiediens vienmērīgi pieaug līdz aptuveni 80 gadu vecumam, savukārt diastoliskais asinsspiediens paaugstinās līdz 50 gadu vecumam un pēc tam pazeminās.¹ Lai sasniegtu mērķa asinsspiedienu un terapeitiskos mērķus katram pacientam atsevišķi, pieejamas daudzas līdzekļu grupas ar dažādiem mērķiem.

Stenokardija (spiediens krūtīs) ir galvenais koronāro artēriju slimības simptoms, kas ir hroniska iekaisuma procesa sekas kardiovaskulāro riska faktoru (piemēram, vīrieši, pārmērīga nikotīna lietošana, cukura diabēts, hipertensija, dislipidēmija) un ģimenes anamnēzes dēļ. Stabila stenokardija ir augstas pakāpes koronārās stenozes izpausme, un tā jānošķir no nestabilas stenokardijas un miokarda infarkta. Terapijas mērķis ir pamata slimības ārstēšana (vazoprotektīvā terapija) un simptomu mazināšana. Stenokardijas terapija sastāv no nitrātiem, beta blokatoriem vai ilgstošas darbības kalcija antagonistiem atsevišķi vai kopā.2