Migrēna ir izplatīta, nepietiekami diagnosticēta, nepietiekami ārstēta, hroniska un atkārtota slimība, kas var būtiski ietekmēt skarto cilvēku dzīves kvalitāti.

PVO globālā slimību sloga pētījumā migrēna šobrīd ieņem 7. vietu no 289 slimībām visā pasaulē. Migrēnas sastopamība starp pieaugušajiem ir no 10 līdz 15% un bērniem no 3 līdz 10%. Sievietes vecumā no 25 līdz 55 gadiem migrēna skar trīs reizes biežāk nekā vīriešus.1

Neironu slimībai raksturīgas smagas, parasti vienpusējas pulsējošas-spēcīgas galvassāpes. Akūtas lēkmes bieži pavada apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, fotofobija, fonofobija un osmofobija.2 Patofizioloģiski neirogēns iekaisums attīstās kakla asinsvadu rajonā, ko izraisa trigeminovaskulārās sistēmas aktivizēšana.

Migrēnas ārstēšanā tiek nošķirta akūtā terapija un migrēnas profilakse, katrā gadījumā lietojot medikamentozas un nemedikamentozas ārstēšanas metodes.1 Profilakses mērķis ir samazināt migrēnas dienu skaitu līdz 50%. Beta blokatori propranolols un metoprolols, kalcija antagonists flunarizīns un pretepilepsijas līdzekļi topiramāts un valproīnskābe šajā nolūkā tiek uzskatīti par pirmās izvēles preparātiem. Pat zemākās devās nekā sākotnējā indikācijā tie samazina garozas šūnu jutīgumu, veidojot “garozas kavējuma izplatību”.2

¹ Wöber C., DFP literature: diagnosis and therapy of migraine. CliniCum neuropsy, issue 02/2014, pp.30-36.

² German Society of Neurology, Guidelines for diagnosis and therapy in neurology. Headache and other pain: therapy of migraine. (Status: March, 2013)